vecāku_sapņi_caur_bērniem

Vai bērni var realizēt vecāku sapņus un ilgas?

Cik bieži nenākas dzirdēt vecākus minam: “To, ko mēs savā dzīvē nepanācām, panāks mūsu bērni.”

Vai tā tas dzīvē notiek?

Diemžēl nē. Kāpēc?

Vai tiešām bērni nevarētu savu vecāku nogrimušos ideālus izcelt no aizmirstības un pielūgt, aizdegt to dzirksteli no jauna… Vai nevarētu jaunieši tapt vadīti ar gudrām pamācībām, pa vistaisnākajiem ceļiem uz vecāku nesasniegtajām virsotnēm? Nē!

Turp bērni neiet, jo pretī pūš pagājības vēji. Tīkamākas ir nākamības (nākotnes) vēsmas, kas ikvienu sirdi nes uz viņa paša iedomātu saules zemi, uz paša iecerētu nākotni.

Veltas pūles, velti izšķiests laiks un līdzekļi ar mēģinājumiem bērnus atturēt no pašu iedomātiem nākotnes meklējumiem. Netaisnīgas ir visas to vecāku vēlmes, kas grib redzēt savus bērnus meklējam tādus ideālus, kādus nevar saskatīt viņu acis.

Kāpēc netaisnīgas?

Vai par dzīvības dāvāšanu, kopšanu un audzināšanu bērni nejūtas lieli parādnieki saviem vecākiem? Jā, tā ir. Bet viņu pienākumu apziņa un pateicības izjūta izpaužas daudzos citos sīkumos, kurus bieži vien vecāki vienkārši neievēro. Bērni taču mīl savus vecākus un ir pateicīgi par visu, kas tiem dots, kamdēļ tad vēl likt bērniem darīt to, kas nav viņu pašu aicinājums.

Cik nav dzirdēts – tev jāmācās par ārstu vai juristu, lūk, šīs profesijas gan tev dzīvē noderēs un ģimene būs zem droša spārna. Mācies par zobārstu, visiem zobi būs veseli. Bet vai bērns grib visu mūžu labot sabojājušos zobus? Viņš patiesībā vēlas kļūt par mākslinieku, par aktieri, režisoru. Vecāki teic – kas tad tā par profesiju, visu mūžu mētāsies pa pasauli un nevarēsi lāgā pat darbu atrast, kur nu vēl ģimeni nodibināt, bet mēs taču gaidām mazbērnus.

Zobārstniecība (http://www.apinesklinika.lv/) varbūt ir lieliska niša, kurā darboties, bet tur jābūt vēlmei un labiem nerviem. Zobārstniecība, ķirurģija, jebkas, kas saistās ar ārstiem – tas neder kuram katram cilvēkam. Asinis, miera, sāpes un netīkami skati – to nepanesīs cilvēks, kas sirdī mākslinieks.

zobārsta_darbs_jauniešiemZobārstniecība derēs tādam jaunietim, kas jau no mazotnes sapņojis par šādu profesiju. Zobārstniecība ir komplicēta un specifiska, kā jeb kas medicīnā. Nedz zobārstniecība, nedz ķirurģija vai kaut vai fizioterapija nebūs sirdslieta, ja vien tiks piedāvāta pret paša gribu.

Skumji ir tas, ka daudzi jaunieši patiešām iestājas augstskolā, lai pakļāvīgi sekotu savu vecāku norādījumiem un studētu ķeksīša pēc. Viņi mokās, studē, vecāki iztērē milzu naudu mācībām cerot, ka nupat no šī bērna izaugs lietaskoks. Bet tas nenotiek. Tā ir lieka laika un naudas izšķiešana. Jaunietis negribēja to mācīties, tātad negribēs arī strādāt.

Nav šaubu, ka tie vecāki, kas bērnus spiež realizēt savus sapņus ir dzīves cīņu zaudētāji. Katrā ziņā tie pieder vai nu pie ģļēvajiem ilgotājiem, kas paši it nekad nav mēģinājuši rīkoties, vai pie vieglprātīgajiem sapņotājiem, kas uzcēluši savas gaisa pilis tik augstu, ka trīs mūžus dzīvojot būtu par maz laika, lai sasniegtu to torņu galus, vai arī pie tiem, kas sīvi cīnīdamies nav pratuši nevienu cīņu uzvarēt.

Ko gan šādi vecāki drīkstētu prasīt no saviem bērniem?!

Ikkatram jācenšas būt tur, kur dzīvo tā sapņi. Un ja tas, aiz kaut kādiem iemesliem nav izdevies, tad jāprot godīgi atkāpties, pašķirot ceļu jaunajiem cīnītājiem. Tādēļ audzināsim bērnos neatlaidību, izturību un spēku, lai tie droši, kā putni ligzdu atstādami, laistos uz savu iedomāto saules zemi un uzvaru.

Related Posts