grāmatas rakstīšana

Uzrakstīt grāmatu par savu dzīvi – to var ikviens

Vēlaties uzrakstīt grāmatu, bet nav par ko? Muļķības! Grāmatu var uzrakstīt par cilvēku, kuru pazīstat vislabāk – par sevi. Pat tad, kad šķiet, ka jūsu dzīvē taču nekas svarīgs nav noticis. Palūkojiet uz šiem parastu cilvēku stāstiem. Tie ir stāsti, kas liekas “nekas īpašs”, tomēr tik aizraujoši…

Ievas stāsts:

“Kārtējā piektdienas vakarā devāmies uz Vecrīgu, lai kārtīgi paballētos. Šādas ballītes jau bija kļuvušas par mūsu ikdienu. Es, labākā draudzene un alkohols – vairāk neko mums nevajadzēja 20 gadu vecumā, lai justos labi. Nē, mēs nemeklējām vienas nakts piedzīvojumus, mēs vispār negribējām nekādu vīriešu kompāniju, neko, tikai padejot, iedzert un pasmieties, vienkārši atpūsties pēc darba nedēļas.

Tomēr viens vakars bija savādāks kā ierasts. Mēs nepucējāmies, vienkārši piedzērāmies mājās un izsaucām taksi uz Vecrīgu. Un tur mēs vienkārši iepazināmies ar tādiem pašiem – parastiem – puišiem, kuru mājās no rīta pamodāmies. Jā, varētu stāstīt sīkumos, bet to laikam es paglabāšu savai grāmatai, ja saņemšos. Toties jāsaka atklāti – tas bija lūzuma punkts. Pēc šī vakara mēs pilnībā nomierinājāmies. Gan es, gan draudzene satikām kārtīgus puišus, ballītes mums vairs nav prātā… Bet par to jau cits stāsts, cita nodaļa.”

Agra stāsts:

“Es zinu, ka manās mājās uz kumodes allaž stāv līmlentes rullis. Pie velna, tagad tur tā vairs nav. Bet izlietnes truba cītīgi laiž ūdeni un tas nav apturams līdz es aizbrauktu līdz veikalam pēc jaunas trubas! Lādējos kā sists, spēru zemes pa gaisu un ārdījos. Nošpļāvos, metu kaunu pie malas un gāju zvanīt pie kaimiņienes durvīm. Bija kauns. Meitene nesen ievākusies kaimiņos, viena, izskatījās kārtīga un strādīga, vienmēr klusa.

Durvis atvēra viņa, pusgariem, blondiem matiem, zilām acīm, vasaras raibumiem uz deguna un vaigiem. Es apmulsu, aizmirsu uz mirkli, kas man vispār bija vajadzīgs. Bet pēc pāris neveikliem mirkļiem manās rokās jau gulēja meklētais rullītis. Līmlentes apdruka liecināja, ka tā ir kāda speciāliem nolūkiem domāta lenta. Bet, vai nav vienalga. Es paspēju iemīlēties tajā meitenē, kura man pat piedāvāja, vai man nevajag arī kādus instrumentus! Neatkarīga sieviete… Ko jums teikt, mēs sākām satikties un jau pēc pus gada dalījām nevis vienu kāpņu telpu, bet jau vienu dzīvokli un gultu.”

Ināras stāsts:

“Kad piedzima mans pirmais dēls es cīnījos ar problēmu – urīna nesaturēšana. Urīna nesaturēšana sievietēm nav nekas tāds, no kā būtu ļoti jābīstas. Tomēr man, kārtīgai, punktuālai, tīrīgai un veselīgai sievietei tas nāca kā vesela katastrofa! Es pēkšņi kļuvu kompleksaina un īgna, izgāzu savas dusmas pret savu vīru, mēģinot pasargāt dēlu. Tāds šķietams nieks mūsu attiecības noveda līdz lūzuma punktam – mēs bijām gatavi šķirties. Bet tad es sapratu, ka tādējādi es zaudēšu cilvēku, kuru tik ļoti mīlu – savu vīru. Un sāpināšu otru savas dzīves svarīgāko cilvēku – dēlu. Es piespiedu sevi saņemties un dot iespēju SEV. Es sāku ārstēt savas problēmas, arī tās, kas nu jau bija galvā. Un es izturēju, es izvilku pati sevi laukā no krīzes bedres. Kā, to es atstāšu savai grāmatai, kad tādai saņemšos…”

No jeb kura parasta cilvēka dzīves var “izvilkt” kādu gabaliņu, kurš var kalpot par ievadu vai tematu veselai grāmatai. Kā kāds iemīlējās, kā satikās, kā pieļāva kļūdas un zaudēja kādas smagas cīņas. Mēs visi esam tik ļoti unikāli, ka katrs par sevi varētu uzrakstīt bestselleru. Tam nav jābūt nekam dramatiskam, tas var būt mierīgs, ainavisks stāsts, kas lasītājam liktu pievērt acis un pasmaidīt savā iztēlē iedomājoties skaisto skatu… Kā Ingas stāstā:

“Lauku idille ir viss, kas man vajadzīgs. Mūsu māja atrodas dziļi laukos, pie meža, tepat tek maza upīte. Pērn uzcēlām jauku lapeni, kas jau šogad ir apvijusies vīnstīgām. Es pieceļos agri vasaras rītos, kad laukā vēl vēss, lai dotos uz savu lapeni dzert kafiju. Siltu, kūpošu kafiju, kas mani pamodinās no tikko pārtrauktā nakts miega. Un, ja jūs redzētu to skatu, kādu es redzu katrā šādā rītā… Miers un daiļums, klusums, pirmās rīta putnu dziesmas, vardes avotiņā, kas ritmiski kurkst un dažkārt stirnas, kuras ganās tepat manā mežmalā.”

Iztēlojieties skaistumu, ko redz kāds cilvēks, kuru jūs pat nepazīstat. Vai jūs lasītu šādu grāmatu, vai labprāt pārlapotu attēlus un fotogrāfijas, iejustos varones acīs? Protams!

Padomājiet paši par sevi – kādu stāstu jūs gribētu parādīt mums?

Related Posts