ģimene

Īstā laime ir ģimenē

Ar gadiem mainās priekšstati par dzīvi, mainās viedoklis par cilvēkiem un notikumiem. Ja savos divdesmit gados man likās, ka esmu pieaudzis, sasniegšu milzu virsotnes un man nebūs nekādu šķēršļu, tad tagad, savos trīsdesmit gados es saprotu, kas īstenībā man ir svarīgs…

Pirms desmit gadiem es svilināju riepas pie vietējā ciema veikaliņa stāvlaukumā. Vienmēr pa rokai bija kāds aliņš, ko izdzert ar draugiem, pamēģināju pāris reizes uzpīpēt, bet tas man, par laimi, nekad tā īsti nepaķēra un nepatika.

Mācījos es labi, pēcāk iestājos augstskolā, to veiksmīgi pabeidzu par spīti tam, ka daudz strādāju un gadījās iekrāt pāris parādus. Ar laiku sāku saprast, ka strādājot vien algu sev nenopelnīt un visus plānus neīstenot… Vairāk laika veltīju sevis pilnveidošanai, izglītībai, papildus darbiem un biznesa mēģinājumiem. Vairs prātā nebija riepas, aliņi un ciems, kurā uzaugu kopā ar vecajiem draugiem.

Mani sāka interesēt ģimene. Nevis jauns auto, labākās riepas un hroma detaļas, kā līdz šim. Ģimene. Es sāku skatīties apkārt un ar acīm meklēt to sievieti (nevis vairs meiteni), kas varētu būt mana ģimene, kas spētu mani iemīlēt, mīlēt un dāvāt man sevi visu. Sieviete, ar kuru kopā mēs varētu radīt bērnus.

Man šobrīd ir trīsdesmit divi gadi. Es tikai tagad saprotu, ko nozīmē laime. Esmu precējies ar sievieti, kuru mīlu. Pēc pāris nedēļām nāks pasaulē mūsu pirmdzimtais – dēls, kuru tik ļoti vēlos satikt. Mēs esam laimīgi. Un visi tie dzīves sīkumi mani padara dzīvu. Prieks celties no rītiem, kad sieva pieceļas agrāk, lai uztaisītu kafiju… Prieks braukt mājās, kur mani sagaida karstas, vēl tvaikojošas vakariņas, sieviete, kas mani visu dienu gaidījusi, apaļš vēderiņš viņai priekšā, kuru varu noglāstīt. Man ir, kam pajautāt – kā tev gāja, man ir, kam pastāstīt, kā pagājusi mana diena.

Tik daudz ir mainījies kopš brīža, kad man bija divdesmit gadi. Jā, varbūt tagad jums to nesaprast, tomēr īstā laime IR ģimenē.

Related Posts