Skatāmies kino: “Nimfomāne”

Laiku pa laikam ir vērtīgi noskatīties kādu filmu no repertuāra, kuru, iespējams, ikdienā mēs nekad neizvēlētos. Un šādos gadījumos jo īpaši gribas padalīties ar citiem, pastāstīt par saviem iespaidiem un emocijām.

Garais stāsts…

Šoreiz manā redzeslokā nonāca filma “Nimfomāne”. Filma sastāv no divām daļām, kuras katra ir divas stundas garas. Noskatījos abas filmas daļas vienā rāvienā, kaut pie pirmās daļas beigām jau bija uznācis miegs… Zināju, ka – ja nenoskatīšos otro daļu uzreiz, neizdarīšu to nekad.

Jā, filmas nosaukums atbilst tēmai. Filma tiešām ir par nimfomāni. Sievieti, kas atkarīga no seksuālajām attiecībām. Filmā parādās tādi kadri, kas parasti nav skatāmi – to vairs nenosaukt par vieglu erotiku, te jau ir šķipsniņa pornogrāfijas.

Brīdinoši par baudu

Filma ir kā brīdinošā līmlenta. Līmlenta, kas satur kopā filmas hronoloģiski saliktos kadrus. Līmlenta kā simbols – tieši ar pelēku līmlentu tiek sasaistītas galvenās varones kājas kādā no filmas kadriem. Bauda robežojas ar sāpēm un ciešanām. Bet nimfomānija jau ir slimība – galvenajai varonei VAJAG just baudu, kaut vai caur sāpēm.

Viņa jau agrā vecumā saprot, ka bauda ir tas, kas viņai vajadzīgs. Un vēl viņa saprot to, cik viegli ir izpostīt cilvēku dzīves. Tas ir vieglāk izdarāms nekā NE – izpostīt dzīves. Viņa redz vīriešus, to vājumu un iekāri. Katrs viņas sastaptais vīrietis ir citāds. Un uznāk pat brīži, kad viņa aizmirst kurš ir bijis kurš un sāk tos jaukt. Tomēr viņa allaž kontrolē situāciju un veiksmīgi izlokās.

Nekādas mīlestības

Mīlestībai šķietami šai filmā nav vietas. Tomēr galvenā varone “it kā” iemīlas. Viņa paliek stāvoklī no vīrieša, kuru viņa patiešām grib, ne tikai ar ķermeni, bet arī ar prātu. Šī nav no tām filmām, kurās parāda visu – ultrasonogrāfija, gaidīšanas laiks, bērna dzimšana un emocijas. Nekā no visa nosauktā. Nekā, ko parasti tik izskaistināti parāda citās filmās. Ultrasonogrāfija – tā padara paredzamu bērna dzimumu. Filmā galvenā varone laiž pasaulē dēlu un uzskata, ka tas bija nevis skaisti, net nedaudz “pretīgi”. Ķeizargrieziens, lai nesabojātu savus sievišķos orgānus. Egoisms no viņas puses.

Filma ir tik neparedzama. Tai nevar redzēt cauri ne ar kādu ultrasonogrāfijas aparātu vai ierīci. Nevienā brīdī nevar iedomāties uz priekšu ne kadru, ne ideju. Jo viss ir salikts tik harmoniski, ka šķiet – kā gan autors ko tādu spējis iedomāties.

Un ķermeņi, kas parādīti filmā nešķiet pretīgi. Tie parādīti pavisam dabiski. Tāpat kā mīlēšanās. Bet ne mīlestība. Mīlestība šai filmā uzsvērta kā mazsvarīga, otrā plāna un tāda paliek. Mīlestība zaudē. Tā kā, ja jums patīk kino, kuri nav “noglazēti cukurā”, tad šī filma būs pašā laikā.